18. gadsimta vidū, Liepupes muižas īpašnieki fon Mekes, uzceļot lepno kungu māju, plānoja arī greznu barokālu parku. Apmēram līdz 18. gadsimta vidum Latvijas teritorijā parkus veidoja pēc itāļu vai franču regulāro parku parauga. Dārzu projektēšanā pieaicinātie ārzemju speciālisti nevarēja labi pārzināt vietējos klimatiskos apstākļus, tāpēc daba viņu veidotajos apstādījumos ienesa savus labojumus un daudzi eksotiskie augi nespēja pārcies Latvijas aukstās ziemas. Tas attiecināms arī uz Liepupes muižas parku.
Liepupes muižas parks veidots 18. un 19. gadsimtā kā muižas ansambļa parks un tā struktūra vēl joprojām ir nojaušama. Kungu mājas ziemeļaustrumu pusē vērojams simetriski risināts parādes pagalms, kurā no Jelgavkrastu puses ieved aksiāli orientēts ceļš. Liepupes muižas parka plānojums ir bijis regulārs.
Liepupes muižas ansambļa parka struktūra un aprises vēl joprojām ir skaidri nojaušamas, neskatoties uz laikmetu pārmaiņām. Muižas īpašnieku Fon Zengeru dzimta nelielo Liepupes muižas parku 19. gadsimta beigās izveidoja gandrīz no jauna, tomēr tā ierīkošanā arī neatkāpās no 18. gs. regulārā plānojuma.
Parkā redzamie stādījumi liecina, ka vairums no tiem ir ierīkoti ap 1890. gadu, tomēr muižas parkā ir sastopami arī vecāki koki dižozoli. Viens no tiem Mīlestības Ozols atrodas ap 460m no muižas kungu mājas un tā apkārtmērs ir lielāks par 7m.
Liepupes muižai 20.gadsimta sākumā bija liels un labi kopts parks. Īpašnieki daudz pūļu ieguldīja, lai parks iegūtu modes tendencēm atbilstošas aprises. Tā, 1909.gadā fon Zengeri ierīkojuši parkā tiltiņu pāri lielajai gravai. 20. gadsimta 30. gados to dēvējuši par Mīlestības tiltiņu, bet arī tas laika gaitā sapuva un tā arī netika atjaunots.
Otrā pasaules kara laikā Liepupes muižas ēkas necieta, taču apkārtnes ainava zaudēja skaistos kokus iekoptajā muižas parka teritorijā un kastaņu aleju.
Muižas laikos parka teritorijā nebija ne augļu dārzi, ne sakņu dārzi. 1954. Gadā padomju saimniecībā galvenais dārzkopis Andrejs Lucāns blakus parkam ierīkoja plašu ābeļdārzu, bet parka teritorijā bija izvietota dārzniecība ar siltumnīcām
Sākoties pārmaiņām, 20. gadsimta 90. gados, Liepupes muižas parka platība norādīta tikai 1,7 ha liela. Laikmetu griežos parka teritorija samazinājusies pārsteidzošā ātrumā – 20. gados tie bija 8,54 ha, 30. gados – 6 ha, padomju gados – 2ha , bet atjaunotajā Latvijā vairs tikai 1,7 ha.
1998.gadā Liepupes Muižas parkam tika noteikts valsts nozīmes arhitektūras pieminekļa statuss. Muižas parkā vēljoprojām ir saglabājušies atsevišķi vēsturiski koku stādījumi, kas ir dendroloģisks retums Latvijā – krastu kļava, riekstkoks un valrieksts.
Līdz ar muižas atjaunošanas uzsākšanu 2004. gadā, milzīgas pārvērtības piedzīvojis arī Liepupes muižas parks.
Ilgus gadus nekoptais parks ir pārtapis brīnišķīgā, skaistā miera oāzē. Vecie koki ir labi aprūpēti un katru gadu parks tiek papildināts ar jauniem stādījumiem. Parkā ir izveidots regulāras formas franču stila dārzs ar rozēm, bukšiem un hortenzijām. Par šī dārza tapšanu ir interesante stāsts – muižas saimniece Egita Lauska šo dārzu nosapņoja, tad nevarēdama aizmigt ķērās pie darba un uz rūtiņu lapas tika radīta skice dārza projektam. Projekts tika īstenots bez profesionālu ainavistu vai dārznieku iesaistīšanas tikai ar muižas darbinieku un saimnieku rokām. Tas notika 2019.gada rudenī un jau no 2020.gada vasaras muižas apmeklētājus priecē šis skaistais franču stila dārzs.
Turpinot iepriekšējo muižas saimnieku iesākto, arī tagad Liepupes muižas parkā ir saskatāmas itāļu un franču parku un dārzu ietekme. Liepupes muižas apmeklētājus priecē citrusaugļu koki un olīvkoki. Sezonas laikā Liepupes muižas parks nepārtraukti ir ziedošs – Meža tulpes, sniegpulkstenītes, vizbuļi, neaizmirstulītes, tulpes,lavandas, japānas ķirši, magnolijas, ievas, ceriņi, jasmīni, rozes, hortenzijas, apelsīnkoki un citronkoki un daudz kas vēl.. Muižas ezera stāvkrastā ir uzstādīta romantiska lapene no kuras var vērot ūdensrozes un citus ūdens augus.
